Parasti Daugavas līmenis Daugavpilī ir 85,78 metri virs jūras līmeņa. Pilsētas centrs atrodas Daugavas labajā krastā, mazliet augstāk no tās vietas, kur upe sašaurinās, un veidojas krāces, un pavasara ledus iešanas laikā šeit veidojas ledus sastrēgums, tāpēc ūdens līmenis augsti ceļas un applūdina pilsētu, nodarot iedzīvotājiem lielus zaudējumus.
Visaugstākais ūdens līmenis Daugavā bija konstatēts 1612., 1625., 1646., 1686., 1700., 1709., 1744., 1771. un 1795. gadā.
     19. gadsimtā Daugavpils arī tika vairākkārt appludināta- 1807., 1829. un 1830. gadā. 19. gadsimta sākumā, kad pilsētā cēla jaunu pirmās klases cietoksni, plūdi traucēja būvēšanai, tāpēc 1821. gadā par plūdiem tika pavēstīts pašam Krievijas imperatoram. Imperators pavēstīja, ka ar to problēmu nodarbosies ceļu satiksmes departaments, bet darbs vilkās ļoti lēni. Tikai stiprākie plūdi 1829. gadā, satraucot pilsētas valdību, paātrināja darbību. 6. aprīlī ūdens pārrāva platīnu pie Vecās Forštadtes dzirnavām, un tika applūdināts viss pilsētas centrs. 9. aprīlī ūdens pacēlās par 8,29 metriem, tas sabojāja augsnes uzbērumu visam cietoksnim, kura zemākie stāvi atradās zem ūdens.
Lai noskaidrotu tik biežu plūdu iemeslu uz Daugavpili tika aizsūtīti labākie kara inženieri, kuri uz vietas izpētot visus apstākļus, pienāca pie slēdziena, ka postošo pārplūdumu cēlonis ir, stāvo krauju un salu izraisītais, Daugavas gultnes sašaurinājums aiz Daugavpils, netālu no Līksnas. Pavasarī, kad upē sāk iet ledus, ledus aizkavējas šajās šaurajās vietās un savācas lielā daudzumā, bet ūdens bez brīvas izejas burtiski izgrūžas uz augšu.
     Lai novērstu to dabas defektu, kara inženieri piedāvāja dažādus variantus, kuri paredzēja, piemēram, gan iztaisnot dažus straujus upes pagriezienus aiz Daugavpils, gan padziļināt Daugavu, gan izrakt ūdens novadkanālu, lai ūdens tecētu pa divām gultnēm. Lai regulētu ūdens līmeni Daugavā kritiskajos apstākļos, kaut kas pat piedāvāja uzbūvēt platīnu ar slūžām pirms Daugavpils.
Tomēr visi šie projekti tika noraidīti, netikai, tāpēc kā viņu īstenošana būtu ārkārtīgi dārga, bet galvenokārt, jo ūdens līmeņa pazemināšanās Daugavā negatīvi izpaustos uz kuģošanu šajā Daugavas posmā, kas tajos laikos bija viens no galvenajiem transporta artērijām.
Kapteinis Pāvels Meļņikovs, izanalizējot daudzu gadu statistiku par Daugavas ūdens līmeņa svārstībām, izpētīja ledus sastrēgumu iemeslu un pienāca pie slēdziena, ka plūdus Daugavpilī var novērst ar aizsargdambi Daugavas labajā krastā. Dambim bija jāsākas pie ceļa uz Poguļanku, tālāk iet gar Daugavu līdz augstajam krastam (mūsdienās pie Jaunbūves).
     Projektam bija vēl viens pluss- dambis paaugstināja cietokšņa aizsardzības spējas. Priekš ziemas ūdens nolaišanas tika plānots uzbūvēt divas slūžas: pie Šuņicas ietekas Daugavā un aiz cietokšņa nometņu barakām.
Ceļu satiksmes departaments apstiprināja Meļņikova projektu, un 1830. gada 18. novembrī to aizsūtīja inženierijas departamentam uz apstiprināšanu. 1833. gada 17 aprīlī projektu apstiprināja pats cars, pēc kā beidzot sākās sengaidītā dambja celšana.
     Dambja celšana, kura garums bija 7 km, bija pabeigta 1841. gadā. Uzbēruma augstums bija no 4,2 līdz 6,4 metriem. Dambja augšējā daļā tika uzbūvēta šoseja (mūsdienās Daugavas iela un daļa no 18. novembra ielas). Vēlāk ceļa malās tika iestādīti koki un uzbūvētas koka margas. Dambis kļuva par pilsētas ievērības cienīgu objektu.
Tomēr galvenā aizsargdambja vērtība ir viņas nevainojama pilsētas aizsardzība no plūdiem. Kapteiņa Meļņikova aprēķini bija tik pareizi un tieši, kā pēc pusotra gadsimta viņa nevienu reizi nepievīla, vienmēr droši sargājot pilsētas centrālo daļu. Pat visgrūtākais pārbaudījums uz izturību 1922. gada 10. aprīlī, Daugavpils vēsturē lielāko plūdu laikā, kad ūdens līmenis pacēlās uz 10,62 metriem virs ordināra, dambis izturēja.
Pēc šiem plūdiem 1924. gadā tika pabeigta 2 km gara dambja celšana pie Gajoka. Tas atradās vienā līmenī ar veco dambi.
     Ar plūdiem vismazāk paveicās Grīvai, jo aizsargdambis tur tika uzbūvēts tikai 20. gadsimta 30. gados.
Vēlāk augstāk par 8 metriem ūdens līmenis bija 1941., 1942., 1953., 1958. un 1962. gadā, augstāk par 9 metriem- 1931., 1937., 1951., 1956. un 2004. gadā.
Pēdējo gadu postošākie plūdi ir bijuši 2004. gada martā, kad ūdens līmenis bija 9,4 metri. Tika appludināti daudzi rajoni: Judovka, Ruģeļi, Mežciems un Grīva, kā arī lielas platības Daugavpils rajonā. Daugavas ūdens līmeņa celšanās dēļ pārplūda Lauceses upe un tika daļēji applūdināta Grīva un Nīderkūni.